Pie klausītājiem nonāk hip-hop izpildītāja Edavārdi pirmais singls “Mēs” no gaidāmā albuma “Izlaušanās”. Piedāvājam noskatīties arī video materiālu, kurā par savu izlaušanos runā tādi izpildītāji kā Ozols, Mārtiņš Osis un citi, kā arī Latvijas freestyle basketbola čempions Matīss Elmis. Turpat Edavārdi stāsta par singla un albuma koncepciju.
Jauns video klips no Detroitas izpildītāja Elzhi – “Deep”; dziesmu producēja Black Milk.
Pagājušā gada nogalē STREET TV sagatavoja pasākumu STREET TV GADA BALVA, kura ietvaros HHRadio.lv mājas lapā bija iespējams nobalsot par saviem favorītiem 10 dažādās nominācijās. Aktivitāte un interese bija pietiekami liela gan virtuāli, gan arī pasākuma ietvaros, un tāpēc pasākuma veidotāji jau lēnām ģenerē idejas nākošā pasākuma norises vietai un koncepcijai. Šodien piedāvājam apskatīt video sižetu no STREET TV GADA BALVA 2009 pasākuma.
Reflection Eternal (Talib Kweli un Hi-Tek) video klips dziesmai “In This World”. Jau šajā pavasarī sagaidāms dueta jaunais albums.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
martcore pacēla lielisku tēmu - "mans nežēlīgākais alkohols pasaulē". jack niekojoties noslaucījām nebūtībā alus kasti, litru tumšā džim bim, litru kokosriekstu bakardi un vēl visādus brīnumus, ko atnesa vēlāk. tad pienāca brīdis, kad jack atnesa paplāti ar skaisti servētiem tekilas šotiem. viena maza glāzīte, un affair pārvērtās par tautā mazāk pazīstamo afFAIL. vārdsakot - pārtī animālis un ballītes dvēsele vēl stundām ilgi, taču bez manas līdzdalības. tam, vakara gaitā, sekoja vēl daudzi episki stāsti par šmīgas tonnām, zaļumiem un parubīšanos pirms seksa, bet tas jau cits un personiskāks stāsts, par to citreiz. sileens dzīvojām centra komunalkā, bija viens pasākums. vārdsakot, uz citu dimensiju, čerez melno caurumu ar gaismas ātrumu, kopā ar mani aiztripoja arī visi pārējie dzerbiedri. it kā nebija nekā pārāk traka - vienkārši vienu vakaru pasēdējām un padzērām - mierīgs vakars, tā teikt. pēc ballītes no safočētajām bildēm sazīmējām, ka esam nokoduši divas diennaktis. tas bija pizģec. pieņemu, ka no tā "dzīvokļa" līdzīgi stāsti ir kādai pusei cibas.
Very Cool People džekiem 26. martā Dirty Deal Cafe notiks video klipa prezentācijas balle. Pasākuma krutums slēpjas tajā, ka video klips ir veidots ar stop-motion iekustinot plastilīna pasauli, kuru radījušas mākslinieces Liene un Maija Mackus.
Vairāk info Very Cool People mājas lapā.
Reklāmas klips:
Click here to view the embedded video.
Īstais video klips tiks palaists tautās 26. martā.
Noklausies Hugo:
Vairāk info Very Cool People mājas lapā.
MTV Splash Page ustaisīja labu jaunā “Iron Man 2″ treilera analīzi – ja nu kāds nepamanīja kādus sīkumus, vai arī nesaprata kādas detaļas (a tur izrādās daudz kas paslēpts), tad visdrīzāk, ka šeit ir atbildes:
Plus, turpat arī galerija ar screencap’iem no tā paša treilera, ja negribas pašam ķimerēties ap play/pause pogām :)
Related posts:
Np šodienas biļetes uz kafejnīcas Leningrad 2 gadu un grupas Oranžās brīvdienas 10 gadu jubilejas kopballi Andrejsalas Peldošajā darbnīcā var un vajag iegādāties gan bezrindas.lv, gan arī pie mums kafejnīcā. Cena nemainīga — nieka 3,50 Ls (jeb nedaudz vairāk kā par diviem aliņiem, ja gribas tā rēķināt).
Vēl mēs šonedēļ solījām pastāstīt, kas tad būs tie mākslinieki, kas kuplinās pasākumu (daļu nosaucām jau iepriekšējā nedēļā): projekts Striķis, Latvijas popmūzikas fenomens GainFast, somu videospēļu pankroka pavēlnieki Folke Westside, ritmu un jautrības garantētāji Sound Religion, elektronisko vibrāciju meistari Riga Metro, kā arī atkalapvienojušies un muzicēt gribošie — grupa Zvani. Bet arī tas vēl nebūt neizskatās, ka būs viss. Ar pārējiem kārdināsim nākamnedēļ.
Bet arī tas vēl nav viss: mēs te papļāpājām un savā starpā vienojāmies, ka cenas uz dzert un ēst šogad pasākumā būs tieši tādas pašas vai ļoti pietuvinātas tām, kas bija pagājušajā gadā (lasi — dzert un ēst būs lēti, ļoti lēti). Arī par to vairāk nākamnedēļ.
Ceturtdien, 11. martā ap 20:00 pie mums tiks oficiāli atklāta jaunā fotoizstāde. Šoreiz bildēs skatāmi mākslinieces Ineses Kalniņas vīriešu akti Brīvās robežas. Ap 21:00 progresīvā roka projekta Outflowing dalībnieki (Iļja Šneiveiss (stabule, akordeons), Līga Ivanova (alts), Marta Rozentāle (čells), Emīls Šolmanis (basģitāra), Francis Dove (akustiskā ģitāra), Āris (R-is) Ozols (elektriskā solo ģitāra) prezentēs sarakstīto materiālu, kurus papildinās pie mums jau ne reizi ciemojies projekts — grupa NRG+.
Piektdien, 12. marta vakarā ar ovācijām un nelielu salūtu sagaidiet jaunu muzikas noteicēju bāra atmosfērai — DJ Vasaru.
Svētdien, 14. martā absolūti saprotamu iemeslu dēļ mēs iesildamies vakaram, kad ar tortēm un šampaniešiem jādodas pie kafejnīcas Leningrad jaukajiem kaimiņiem — muzikāli–literāra kluba Četri balti krekli 10 gadu jubilejas tradicionālo tarifikācijas skati. Pie viņiem viss sāksies kaut kad pēc astoņiem vakarā, bet pie mums, kā jau tas ziemai ierasts — no 15:00.
—
Starp citu, ja kafejnīcas Leningrad mājaslapā pastāvīgi tiek reklamētas garšīgas lietas, kas ir domātas visas pasaules iedzīvotājiem, bet Latvijas Republikā ir atļautas lietošanai kafejnīcas telpās, vai tas nozīmē, ka mēs bez aizspriedumiem varētu arī izmantot visus foršos vārdus un teicienus, kurus tipiskās Latvijas Republikas ģimenēs ir aizliegts lietot pie ģimenes galda, bet kas brīvi tiek izmantoti uz ielas sarunājoties ar saviem čomiem?
—
Vēl bonusā NRG+ akustiskā izpausme par The House of the Rising Sun, iepriekšējo reizi viesojoties pie mums kafejnīcā.
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=74232
Rīgas domes komisija nolēmusi aizliegt visus 16. martā pieteiktos pasākumus
Lēmums pieņemts, “vadoties no Valsts policijas un Drošības policijas sniegtajiem atzinumiem, kuros norādīts uz būtiskiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem plānoto pasākumu laikā”. Kā zināms, pasākumus Rīgā 16. martā vēlējās rīkot biedrība “Daugavas vanagi Latvijā”, Jurijs Kotovs un biedrība “Latvijas Antifašistiskā komiteja”. Komisijas priekšsēdētājs ir Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs (LPP/”LC”), bet tajā darbojas arī vairāki domes ierēdņi – Ziemeļu rajona izpilddirekcijas izpilddirektora vietniece Aina Verbicka, Satiksmes departamenta pārstāve Rudīte Reveliņa, Centrālās administrācijas Juridiskās pārvaldes pārstāve Ilze Gūtmane, kā arī Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins, Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks Māris Lapiņš, Drošības policijas nodaļas priekšnieks Andrejs Voitkevičs un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Aleksandrs Bukevičs. Komisijas lēmums gan trīs dienu laikā ir pārsūdzams tiesā. Politiķu šajā domes komisijā nav. Tiem uz Sapulču, gājienu un piketu rīkošanai iesniegto pieteikumu izskatīšanas komisijas pieņemto lēmumu esot cits skatījums. “Jaunā laika” Rīgas domes frakcija ir izplatījusi paziņojumu, kurā teikts, ka Rīgas domes lēmums aizliegt visus 16. martā pieteiktos pasākumus uzskatāms par “Saskaņas centra” un LPP/”LC” mēģinājumu “kurināt nacionālo naidu un saasināt attiecības Latvijas iedzīvotāju vidū”. Tāpat “JL” norāda, ka lielā daļā sabiedrības lēmums aizliegt pulcēties 16. martā rada neizpratni un jautājumu, kāpēc šādi aizliegumi netiek attiecināti arī uz 9. maiju.
“Tā vietā, lai veicinātu miermīlīgu dialoga veidošanu starp dažādu viedokļu pārstāvjiem un ar savu attieksmi un rīcību demonstrētu atbalstu demokrātiskām vērtībām, tādām kā iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanās brīvību, tiek izvēlēts totalitārs problēmu risināšanas veids, kas balstīts uz aizliegumiem un tiesību ierobežošanu. Tā vietā policijai sadarbībā ar pašvaldības vadību būtu vienkārši jāspēj nodrošināt kārtību pilsētā šajā dienā,” bilst Edgars Jaunups.
Rīgas domes “Jaunā laika” frakcija cerot, ka 16. marta pasākumu pieteicēji vērsīsies tiesā, lai nodrošinātu savu demokrātisko tiesību ievērošanu.
Tikmēr Rīgas domnieks Jānis Atis Krūmiņš (Pilsoniskā savienība), kurš pārstāv arī “Daugavas vanagus Latvijā”, sacīja, ka viņš vēl nezinot, vai kāds dosies uz tiesu apstrīdēt Rīgas domes lēmumu. Jau pērn “Daugavas vanagi” tā esot rīkojušies, bet tiesa atstājusi spēkā domes lēmumu. Tad lēmums ticis pārsūdzēts Augstākajā tiesā, un šajās dienās vajadzētu būt gatavam spriedumam. J. A. Krūmiņš gan domājot, ka nauda, kas tiek tērēta tiesām, labāk ir izmantojama veco un slimo leģionāru aprūpei. Runājot par pašu 16. martu, viņš domā, ka būs tāpat kā vienmēr. Cilvēki pēc dievkalpojuma Doma baznīcā dosies nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo ne katram ir pa spēkam ceļš līdz Lestenei. Būs arī karogu aleja, jo likums taču neaizliedz karoga izmantošanu. Visticamākais, ka būšot arī policistu ķēdes un “antifašistu” aktivitātes. Krūmiņš sacīja, ka diemžēl pēdējiem izdodoties atrast pietiekami daudz dzirdīgu ausu ārpus Latvijas, saistot, piemēram, Drēzdenes neonacistu maršus ar leģionāru piemiņas dienu. Protams, šajos notikumos nekā kopīga neesot. Tomēr arī domes pašreizējam priekšsēdētājam Nilam Ušakovam šādi salīdzinājumi esot ļoti izdevīgi. “Ja jau tēvzemietis Jānis Birks pērn aizliedza pasākumus leģionāru piemiņas dienā, tad kā to var neaizliegt N. Ušakovs. Savējie to nesaprastu,” bilda deputāts no Pilsoniskās savienības.
Gramophonedzie - Why Don’ t You
Izcirtējs, blogs, kurā piezīmēju lietas par HTML/CSS/mājas lapu izstrādi...
Varbūt vēlme paskatīties kādu tecktonik video?
Apskats par grāmatu “Latvijas vēsture no Krievijas impērijas līdz PSRS”
Kāpēc ne Rīgā? – jūs vaicāsiet. Acīmredzot tālab, ka te jau ir uzrakstīta, turklāt divos variantos – kā padomju, tā mūsu laiku. Lasi, kuru gribi. Maskavieši, ar kuriem tagad pirmām kārtām brāļojas šleserušakovi, arī negrib atpalikt. Ne Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūts, kas skanētu solīdi, bet 1992. gadā valsts nodibinātais maz pazīstamais Krievijas Stratēģisko pētījumu institūts, kura politikas zinātņu doktore un ekonomikas zinātņu kandidāte Ludmila Vorobjova pagājušā gada beigās nodeva Krievzemes un Latzemes publikai Latvijas vēsturi, turklāt ne vienā, bet divās grāmatās, kā paskaidrots apakšvirsrakstā “No Krievijas impērijas līdz PSRS”. Viss it kā patiešām solīdi: autore ar skanīgiem zinātniskiem grādiem, vairāku monogrāfiju un desmitiem publikāciju sacerētāja, daudzas atsauces (vēres) krievu, vācu un latviešu valodā, dāsni citēti veco vēsturnieku V. Miškes, V. Sīpola, A. Drīzuļa u. c. darbi, tāpat piesaukti jauno historiogrāfu A. Strangas, A. Zundas, A. Plakana u. c. opusi. Pat “LA” intervija (2009. gada 4. novembris) ar Ē. Jēkabsonu operatīvi minēta parindē 167. lpp. Šķietami viss ir, kā tagad pieņemts rakstīt latviski, OK vai, vēl labāk, baigi forši.
Tā pirmā mirklī var šķist, bet, grāmatā iedziļinoties, domas jāmaina, diemžēl ne uz labo pusi. Lūk, kā skan jaunizdevuma ievada pirmā rindkopa: “Skaitliski nelielās Baltijas (Pribalķiki) tautas divas reizes saņēma neatkarību no Krievijas rokām (izcēlums mans. – R. T.) stratēģiski svarīgās teritorijās, par kuru iegūšanu mūsu valsts cīnījās ar Livonijas ordeni, Poliju, Zviedriju, Vāciju. Un abas reizes šīs jaunās valstis, kuras vadīja varmīlas nacionālistu (iemīļots apzīmējums. – R. T.) saujiņas, pārgāja tai naidīgā nometnē.”
Šī doma, pareizāk sakot, aksioma, ka labā Krievija (krievi) divas reizes – 1920. un 1940. gadā – devusi latviešu tautai brīvību, bet viņa nepateicīgi izmantojusi to, kā sarkans pavediens vijas cauri visai grāmatai. To var atrast vai katrā lappusē ja ne tiešā tekstā, tad zemtekstā katrā ziņā.
Autore sev vajadzīgā rakursā pagriež pat elku V. Ļeņinu. Viņa klasisko vērtējumu, ka cariskā Krievija bija tautu cietums, esot izgudrojuši Austrijas (Austroungārijas? – R. T.) un Vācijas ģenerālštābi. Ļeņins 1920. gadā, kad baltgvardu pamatspēki jau bijuši sakauti, esot “viegli šķīries no Krievijas vēsturiskajām teritorijām (izcēlums mans. – R. T.) [..], pametis Baltijas nomali”. M. Gorbačova pārbūvi L. Vorobjova liek pēdiņās (arī tās viņai dikti patīk), jo tās laikā baltiešiem pienākusi viņu “zvaigžņu stunda”. Bet no PSRS gan esot vajadzējis izstāties likumīgā (?! – R. T.) ceļā. Latvijas atzīšana pēc 1991. gada augusta puča esot bijusi “ārkārtīgi steidzīgi, konjunktūriski, neparedzot laikus un dokumentāli noregulēt Krievijai principiālus jautājumus”.
K. Ulmaņa pēcapvērsuma laiku (1934 – 1940) autore vairs nesauc kā agrāk Maskavā un Rīgā par fašistisku, bet profašistisku režīmu. Taču tas gribējis padarīt valsti par Trešā reiha servilu sabiedroto. 1940. gada jūnija notikumu rezultātā (te par okupāciju vēl ne vārda!) režīms gāzts un notikusi Baltijas Padomju republikas “iestāšanās (vhožģeņije) PSRS”.
L. Vorobjova sākumvārdos nonāk līdz mūsdienām, melīgi apgalvojot, ka par Baltijas valstu elites upuri kļuvuši šā reģiona krievvalodīgie iedzīvotāji. Viņi ir “nacionāli valodas ziņā un tiesiski diskreditēti”. Latvijā un Igaunijā valda bezpilsonība, cittautieši nevar piedalīties valsts varas struktūru veidošanā un strādāt tajās, viņiem ir liegta juridiska un resursu bāze savu interešu aizstāvēšanai. Autore deklarē skaidri un nepārprotami: “Tautiešu (sootečestveņikov) interešu aizstāvēšana Baltijas valstīs paliek Krievijas Federācijas ārpolitikas prioritāro uzdevumu skaitā.” Kā Medvedevs un Putins…
Tagad par dažām grāmatas šķautnēm sīkāk.
Bez sava alfabēta?
Pētniece nenoliedz cara Aleksandra III 19. gs. 80. gados sākto un viņa pēcteča Nikolaja II turpināto Latvijas rusifikācijas politiku. Mācībām skolā vajadzēja notikt krievu valodā. No vācu uz minēto mēli bija jāpāriet iestāžu lietvedībai utt., u. tjpr. Viņu priecē, ka gadsimta vidū daudzi latviešu un igauņu zemnieki, cerot iegūt citās Krievijas guberņās par velti vai lēti zemi, pārgāja pareizticībā. Atšķirībā no sliktajiem vācu mācītājiem šīs konfesijas garīdznieki par “uzticību vienkāršai tautai” esot ieguvuši patiesu autoritāti zemnieku vidū, kuri sākuši vērsties pie viņiem visos sarežģītos dzīves jautājumos. Taču L. Vorobjovai nav skaidrs, “kālab valsts reliģijai un valsts valodai nedrīkst būt stingras pozīcijas Krievijas guberņās, lai arī nomaļu”. Viņasprāt, cariskajā valstī atšķirībā no Vācijas impērijas desmitiem tautu saglabāja savu nacionālo reliģiju, paražas un kultūru. Nekāda “varmācīga rusifikācija” neesot bijusi. Punkts un āmen.
Var tikai pabrīnīties, cik slikti autore orientējas latviešu kultūras jautājumos (ne jau problēmās!), ja var analfabētiski apgalvot, ka 19. gs. vidū nav bijis ne latviešu, ne latgaliešu alfabēta, bet esot izmantoti gotiskais un poliskais (jādomā, latīniskais. – R. T.) šrifts. Tāpēc nav ko uztraukties, ja no 1867. gada (pareizi 1865. gada. – R. T.) bijis atļauts drukāt latviešu grāmatas kirilicā. L. Vorobjova pamatoti kritizē vācbaltiešu nacionālo, agrāro un “kultūrtrēģerisko” politiku, taču aizrunājas tik tālu, ka pirmās dziedāšanas biedrības Latvijā izveidoja viņu mācītāji, bet jau 19. gs. 80. gados dažos apriņķos lietas nogājušas līdz muižu dedzināšanai… Savukārt krieviem mūsu pusē jau tolaik, izrādās, klājies grūti, par ko liecina īpaša apakšnodaļa “Krievu stāvoklis Baltijā, kas nav savienojams ar Krievijas interesēm un cieņu (dostoinstvo)”.
Kā ar Piekto gadu?
Atšķirībā no daža laba pašmāju “eksperta”, kas šo patiešām pirmo tautas revolūciju, kurā nepiedalījās tikai pati reakcionārākā latviešu pilsonības daļa, vērtē gandrīz vai ar mīnuszīmi, L. Vorobjova ir pretējā ieskatā. Viņa pamatoti atzīmē, ka “kustība Baltijas novadā kvalitatīvi kopumā neatšķīrās no Krievijas, taču tai bija daudz asāks (ostri) raksturs sakarā ar kārtu, nacionālo, ekonomisko un tiesisko pretrunu ārkārtīgo samilšanu šajā novadā. Latviešu revolucionāru radikālismu savukārt noteica viņu nesatricināmā ticība Viskrievijas revolūcijas spēkiem un gaidāmajam triumfam”. Lai kādam tas arī nepatiktu, Maskavas zinātniece citē un es arī to atļaušos darīt, atgādinot Ļeņina viedos vārdus: “Revolūcijas laikā latviešu proletariāts un latviešu sociāldemokrātija ieņem vienu no vissvarīgākajām, pirmajām vietām cīņā pret patvaldību un visiem vecās kārtības spēkiem.”
Tas no vienas puses. Bet, no otras puses, L. Vorobjova nepiedodami daudz putro. Daļa 13. janvāra demonstrantu esot bijusi apbruņota. 1905. gada rudenī pagastos ievēlētas rīcības komisijas. Noticis pagastu vecāko un skrīveru kongress. Emigrantu skaits uz Ameriku no 22 tūkstošiem 1904. gadā pieaudzis līdz 57 tūkstošiem 1907. gadā utt., utml.
Par strēlniekiem
L. Vorobjova ir augstās domās par latviešu streļķiem. Viņa atzīmē, ka strēlnieku pulki nesabruka un bija vieni no pirmajām regulārajām un uzticamajām sarkanās armijas daļām. 1918. gada pavasarī un vasarā, kad padomēm bija maz spēku cīņai ar to pretiniekiem, latviešu strēlnieki “praktiski izglāba boļševikus no sakāves”. 1919. gada oktobrī viņi deva “izšķirošo triecienu Deņikina karaspēkam Orlas–Kromu rajonā”. Viņa nesolidarizējas ar tiem krievu vēsturniekiem, kuri strēlniekus saskata tikai soda ekspedīciju organizētāju un vadītāju lomās. Taču zinātniece alojas, rakstot, ka Kolčaka armijā karojuši latviešu Imantas un Troickas bataljoni, kurus komandējuši K. Gopers un R. Bangerskis. Ne šīs karaspēka daļas (pareizi – Imantas pulks) gāja kopā ar kolčakiešiem, ne viņus vadīja minētie kungi. Kolčaka armijā gan karoja R. Bangerskis, uzdienot tur pat līdz ģenerālleitnanta pakāpei, kuru gan neatkarīgajā Latvijā pamatoti neatzina.
Okupantu un interventu nodibināta?
L. Vorobjovas izejas pozīcijas ir tikpat vecas, cik veca ir padomju historiogrāfija. Sekojot latviešu izcelsmes Maskavas vēsturnieka V. Sīpola un Co iedibinātajai “koncepcijai”, ka neatkarīgo Latviju nodibināja ne jau vietējie cilvēki, bet vācu, franču, angļu, amerikāņu un vēl kādi tur interventi, viņa turpina to 21. gadsimtā.
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma idejas esot nogatavojušās un noformējušās Vācijas ģenerālštāba speciālās nodaļās (podrazģeļeņijah) Pirmā pasaules kara laikā un tikušas liktas vācu okupācijas pamatā, kas bija orientēta uz Krievijas sašķelšanu, atbalstot vietējās separātiskās kustības. Tautas padomes deklarācijas melnrakstu esot izstrādājis Vācijas valdības pilnvarotais Baltijā A. Vinnigs. Anglija esot apgādājusi Latvijas armiju ar instruktoriem, bet ģenerāļa (tolaik vēl pulkvedis. – R. T.) komandētās latviešu vienības piedalījušās Cēsu kaujās vācu pusē un otro Pagaidu valdību 1919. gada jūlijā sastādījis (podobral) britu ģenerālis Gofs.
Bet pietiks velti tērēt laiku un papīru! Vēl tikai maskavietes rezolūtais secinājums, ka Latvijas buržuāziskie vēsturnieki agrāk izvirzījuši un joprojām vēl tagad propagandē tēzi par neatkarības “iekarošanu” saviem spēkiem. Patiesībā Rietumi esot devuši varu pilsonības virsotnes politiskajām figūrām, kuru valdīšana starpkaru 20 gadu periodā pāraugusi par nacionālistisku diktatūru un līdzināšanos uz nacistisko Vāciju.
“Zelta laiks”
Tā L. Vorobjova ironiski dēvē neatkarīgās Latvijas periodu no 1920. līdz 1940. gadam. Un tāpat kā iepriekš klaji meli un aplamības, nemaz nerunājot par neprecizitātēm. Sākot jau ar 1922. gadā pieņemto demokrātisko Latvijas Satversmi, kura, “likumīgi nostiprinājusi latviešu buržuāzijas varu, bija vardarbīgs akts attiecībā uz latviešu tautas lielumlielo vairākumu”. Lappušu lappusēs, kuras atgādina Latvijas kompartijas vēsturi, stāstīts, kā darba tauta cīnījusies pret šo jūgu. Piemēram, par ļoti mazu algu un skopu saimnieka ēdmaņu laukos kalpiem esot bijis jāstrādā vasarā 14 – 18 stundas, ziemā – 11 – 14 stundas. Jo tālāk, jo trakāk! Pēc K. Ulmaņa 1934. gada 15. maija puča nākamajā dienā esot apšauta komunistu demonstrācija, bet 17. maijā ar ieročiem apspiests kokapstrādātāju strādnieku streiks. Punktu uz “i” uzliek pasaciņa, ka apvērsuma organizētājs pirms tam bijis Vācijā, kur studējis (izučal) Hitlera režīmu un viņu pieņēmis pats fīrers. Pārspēts gandrīz Gēbelss!
Apvainojoši latviešu tautai skan pieņēmums, ka 30. gadu vidū un otrajā pusē Latvijas sabiedrībā sācis pacelties jautājums – būtu mērķtiecīgi noslēgt ar Padomju Savienību savstarpējās palīdzības līgumu, tāpat ditirambs grāmatas nobeigumā Staļinam, kas, lai glābtu padomiju no sadalīšanas un bojā ejas, kuru Rietumu lielvalstis bija atstājušas viens pret vienu ar nacistisko agresoru, vācu uzbrukuma priekšvakarā atgriezis (vernul) tās sastāvā agrākos stratēģiskos placdarmus Baltijas jūras austrumu krastā, izmantojot Baltijas valstu ievērojamas iedzīvotāju daļas un to režīmu pasivitāti.
Latvijas vēstures otro grāmatu šo rindu autoram vēl nav izdevies iegūt, bet, kā nesen vēstīja avīze “Čas”, Maskavā ar lielu pompu atvērts viss divsējumnieks. Kā jau tagad pieņemts, klāt bijuši “eksperti”, tajā skaitā mūsu odiozais Saeimas deputāts, žurnālists un “vēsturnieks” N. Kabanovs. Ko viņš teica, jūs jau varat iedomāties, bet, ko sacīja “lietpratējs” no Pleskavas, jūs gan neuzminēsiet, proti: “Uz Pleskavu pretendē i Igaunija, i Latvija.” Nu ko tur komentēt…
Ministre T. Koķe sola, ka jau šoruden ne vairs tikai 40, bet visās skolās mācīs Latvijas vēsturi kā patstāvīgu priekšmetu. Gribas cerēt, ka krievu skolās neizmantos šim nolūkam nule apskatīto grāmatu.
