Normāls stiliņš te 1 centra picērijai... pieņem pasūtījumu, un tad, it kā starp citu, pasaka.. ziniet mums te pasūtījumu daudz, nāksies gaidīt 80min.grr.. par sodu dabūs apmaksu mega sīcenē nākamreiz jāsūta no kādiem mazāk zin�...

Pagājušajā sestdienā Jelgavā notika labdarības pasākums “Labā jauda”, kuras ietvaros notika dažādas auto un moto sacensības. Visi pasākumā iegūtie ieņēmumi tika ziedoti cēliem mērķiem – no pasaules atgrūsto bērnu dzīves uzlabošanai. Tā kā dzīvoju Jelgavā un patīk braukt ar motociklu, tādēļ bija grēks šādā pasākuma nepiedalīties. Tad nu pieteicos moto orientēšanās disciplīnai “Moto Checkpoint”. Disciplīnas princips ir skaidrs kā kristāliņš, skaties kartē, brauc uz tajā norādītajiem punktiem, pēc fotogrāfijām meklē pirms tam nofotografētu objektu vai tā daļu, nofotografē pats un dodies meklēt nākamo punktu. Divpadsmit punkti 3 rajonos 4 stundu laikā. Nevajadzētu būt ļoti sarežģīti, vai ne? Un tomēr, gandrīz katrā punktā bija kāds āķis, neba jau ceļa stabi tika bildēs doti. Bija jāpadomā. Tika doti arī papildus uzdevumi, par kuru izpildi tika doti papildus bonusa punkti.

4 stundās man izdevās savākt 11 punktus (pēdējo pašā Jelgavā nemeklēju laika trūkuma dēļ) un gandrīz visus pieejamos papildpunktus. Tā kā par laika kavēšanu punkti tika ņemti nost, tad izlēmu spiest uz precīzu finišu nevis maksimālu punktu skaitu.

Tomēr kādam izdevās arī savākt vairāk punktus, tādēļ man tika godpilnā otrā vieta. Lai gan konkurence nebija liela, tomēr izbraukājos no sirds, uzzināju šo to jaunu tuvākā un tālākā apkārtnē. Tālāk pāris biužas.

Īsi pirms starta

Trofeja

ja attēlojas nesmuki maziņš, tad nesmuki lielāku var dabūt paspaidot uz bildes!

Bet tā jau garastāvoklis ir tāds, lai tik spiedzam un lai nebūtu stāvoklis. Paskatos uz leju un pie sevis nodomāju: “Tu taču nebūsi mani pievīlis?”
Nē, viss jau ir pilnīgā kārtībā. Satraukumam nav pamata un es pat vienu vidēju alu tagad bez sirdsapziņas pārmetumiem nomainītu uz sakarīgu minerālūdeni. Un, tas jau nozīmē daudz. Va’ nē?

Sēžu darbā. Mūzika fonā ir tik pat saraustīta cik tie nožēlojamie vītoli ne-tālumā un fantazēju par kādu enerģijas dzērienu savā rīklē no kuriem man, šķiet, radusies neliela atkarība un reizēm nedaudz šaurākas acu zīlītes. Bet garšīgi dulli, ja tā ņem godīgi vērā.

Labi, neredzu iemeslu, lai uzkavētos te vēl ilgāk. Šā vai tā galva īsti nestrādā un nav jau jēga tāpēc palikt.

Atgādinu sevi ar vienpersonisku dialogu divās daiļās balsīs:
- Ivar, neaizmirsti nopirkt maizi, kad iesi uz māju pusi!
- Un alu?
- Alu? Nečakarējies, lūdzu. Kā vispār var alu aizmirst?

Sēžot un uzmetot acis uz logu, kur fonā liels vītols kopā ar laternas stabu sacenšas par “visizturīgākā-lokanākā” objekta titulu mainīgajā Liepājas vējā, nāk prātā traumējošā filma ar šim skatam piederīgo un neamerikānisko nosaukumu – “The Wind in the Willows“. Es pat atceros laikus, kad sēžot un “strādājot” mazajā televīzijā, man nācās vismaz divas reizes to draņķi vairāk vai mazāk noskatīties. Tīrākās (cik nu tās var būt netīras) šausmas.

Nemaz nevaru teikt, ka kādreiz esmu spējis uztvert tās filmas ironiju. Pat ar alus palīdzību ne. Nu, iedomājies – četri vīrieši tiek pārtērpti lauku teātra līmeņa dekorācijās (rūtaini kamzolīši, kurus nenovelkot nebūtu bailes apliet ar degvielu un paeksperimentēt ar sērkociņiem) ar nemirstīgajiem striķiem pie vaigiem ūsu izskatā plus vēl, protams, klasiski melniem deguna galiem un tēlo pusjukušus (pēc scenārija) jauniešus – dzīvniekus. Cik tas var būt interesanti? Nu, labi, iespējams (jā) tā filma bija domāta bērnu uztverei un speciāli tika veidota tik pat nesakarīga kā Keneta Greiema orģināldarbs ar tādu pašu nosaukumu “The Wind in the Willows”, kuru vari paklausīties pasaku krātuvē, bet tam taču nevajadzētu attaisnot saturu. Va’ ne?

Vienīgais filmas smieklīgais moments ir tas, ka aktieris Eric Idle pēc scenārija tēloja Žurku un šim praktiski vienīgajam nebija kosmētiskas manipulācijas uz sejas. Acīmredzot jau tā pietiekami labi izskatās pēc žurkas. Nevaru nepiekrist.

Tieši tā. Šovasar Amigo I.Busuļa koncerttūres laikā ikvienā no koncertu norises vietām gaisā palaida jaunos Busuļa CD, kurus tālēs zilajās aiznesa sarkandzelteni baloni.

Kāpēc?

Pirmkārt, lai mūzika aizskan tālu, tālu, lai prieks par jauno I.Busuļa CD būtu arī kādam, kurš uz koncertu ierasties nevarēja un, protams, lai kādam būtu to saņemšanas prieks. Tā vienkārši no zila gaisa, tā VIENKĀRŠI no AMIGO.

Viss, draugi, ir tik vienkārši, ka tāds skaists pārsteigums var nolidot pat 25 km no Madonas pilsētas estrādes līdz pat Mētrienas pagastam, sagādājot gan muzikālu prieku pieaugušajiem, gan bērniem ļaujot priecāties par Amigo sveicienu balonu izskatā.

Varbūt arī Tu esi kādu no šiem lidojošajiem pārsteigumiem redzējis, saņēmis?

Pārsteigumu jau saņēmuši: Raivis no Liepājas, Marks un Jevgēnijs no Talsiem, Reinis no Ventspils, kā arī kāda ģimene no Madonas puses – Mētrienas pagastā.

Šis contact juggling demonstrējums mani pārsteidza ar to, cik tas izskatījās nedabīgi :)

Pirms vairākiem gadiem, kad Google Docs aizvien bija betā, savukārt nevienam neko vairāk nevajadzēja, liela daļa ar sajūsmu sagaidīja Microsoft iniciatīvu webā ielikt savu ofisu. Un, protams, pēc raksturīgajiem diviem mēnešiem par to aizmirsa. Tie, kas Gūgles projektu slavēja, par vienu no galvenajiem argumentiem minēja vienkāršību un, lai cik tas nebūtu ironiski, arī ierobežotās iespējas.

Gāja mēneši un gadi un Gūgle ik pa laikam pievienoja dažbrīd noderīgas iespējas, dažbrīd ne tik ļoti. Pa to laiku uzauga vēl viens tiešsaistes biroja rīku komplekts – ZOHO.

Līdz ar jauno Office 2010 produkcijā pieejama kļuva arī tā tīmekļa versija – Office Web Apps. Vieta, kur tāpat kā abos iepriekšminētajos resursos par velti var veidot un rediģēt savus dokumentus, izklājlapas (exceļus, kā tos sauc tautā:P), prezentācijas, utt. Iespēju dažādības ziņā, protams, Zoho ir pārāks.

Tik tikko klajā laists vēl viens projekts, kurš par bāzi izmanto Office Web Apps – Docs for Facebook. Tā ģenerālā jēga, tiesa, man ir mēreni slēpta. Biznesu es tur sevišķi neredzu (pat tad, ja ar vārdu “bizness” ne vienmēr saprot čunguru kontā).

Jāatzīst, ka viss sāk palikt daudz interesantāk. Kam man Office, ja to var lietot internetā, par brīvu, lai arī funkcionalitāte ir mazliet mazāka? Ja pirms gadiem desmit kāds būtu paziņojis, ka uz desktopa dominēs viena pati ofisa produktu līnija, kamēr webā cīņā iesaistīsies vismaz trīs, pie kam, gana augsta līmeņa… daudzi būtu paņirgājušies.

Salīdzināt es netaisos, jo katram ir savas vajadzības. Vienam pietiks ar gūgles produktu, cits meklēs atbildes ofisa analogā – Microsoft risinājumā, kamēr vēl kāds izvēlēsies par labu Zoho plašo piedāvāto aplikāciju klāstu.

Jau aizmirstībā aizgājušajam Sepulturas albumam A-Lex, otro elpu piešķīra fakts, ka tikai nesen uzzināju, ka šis ir konceptuāls albums. Kurš gan spēj saprast vārdus metālā? Izrādās tam par pamatu ir Entonija Bērdžesa romāns Mehāniskais Apelsīns (Anthony Burgess. A Clockwork Orange). Un tas arī ir šī albuma galvenais trumpis un posts. Nezinot šo stāstu, dziesmu tekstiem nav nekādas saturiskas nozīmes (it makes no sence), lai arī mazā puisīša Aleksa emocionālais stāsts tiek izstāstīts. Tādas mazā nabadziņa gaudas par cīņu pret apspiedējiem. Ir gan aizmirsts par stāsta nobeigumu, kas, laikam, nav iederējies kopējā dumpinieciskajā koncepcijā.

Protams, ir dziesma par pienu, arī par gribas apspiezšanu un ļauno valdību. Atradās iemesls arīdzan muzikāli apspēlēt Bēthovena motīvus. Taču daudzie tiešie citāti, īpaši jau albuma sākumā, padara dziesmas nebaudāmas un disharmoniskas. Kaut kādas reps, goda vārds. Vienīgi dziesmā What I Do, manuprāt, tas ir veiksmīgi novērsts. Mēģinājumi dziedāt parādās arī dziesmā Sadistic Values, bet tas arī viss.

Šķiet muzikāli Sepultura jau kādu laiku ir kaut kur iestigusi. Vai arī es uz to raugos pārāk kritiski? Sen nodrāztu rifu juceklis, un neveikli mēģinājumi to padarīt ne tik taisnu, iepinot visādas dīvainas pārejas. Varētu jau domāt, ka grupas vārds un žanrs ierobežo, taču bijušais grupas biedrs Kavalera un grupas Soulfly jaunais albums pierāda, ka viss nav tik bezcerīgi, un var radīt arī kaut ko patiesi baudāmu. Nav gan arī tā, ka A-Lex albumā pilnīgi viss ir mēslainē izmetams. Kārtējo reizi pierādās, ka koķetēšana ar klasisko mūziku atmaksājas, jau minētā Ludviga sakarā. Kā arī visas četras A-Lex instrumentālās kompozīcijas, kas, laikam, apzīmē Aleksa metamorfozes - lūk tās ir padevušās. Varbūt Sepultura vispār ir pienācis laiks pievērsties vairāk elektronikai un progresijai?

Rezumējot, albums ir labs promotējošs darbs konkrētai literatūras klasikas grāmatai. Vai arī mēģinājums parādīt, ka arī metālisti prot lasīt. Vai konkrētais darbs ir bijusi labākā izvēle, nudien nezinu, taču lai tas paliek pašu mākslinieku pārziņā. Taču ja Sepultura steidzami nesāks dzemdēt svaigākas muzikālās idejas, vai nepārstās kājām bradāt jau par metāla klasiku kļuvušās, tad mūs vēl sagaida daudzi konceptuāli albumi, ko nopirkt, noklausīties, un nolikt plauktā, nododot to putekļu valstībai. Tā, lūk, mani brāļi.

Mazs būdams tiku lutināts ar dažādiem tā laika našķiem, jeb ar to, kas bija pieejams Latvijas PSR veikalu plauktos. Toreiz saldumu izvēle gan nebija liela. Bieži vien abi ar mammu, lai remdētu savu kāri pēc saldumiem sakūlām, olu dzeltenumus ar cukuru un gardu muti notiesājām.

Tomēr viens no bērnības atmiņu saldākajiem našķiem man vienmēr licies pilnpiens. Toreiz to ražoja laikam Rēzeknē un ar karotīti bija jāķeksē ārā no metāla budžiņas ar zilu etiķeti uz tās. Pastāvēja arī iespēja bundžiņas saturu uzvārīt, tā radot tikpat gardu našķi – vārītu iebiezināto pienu ar cukuru – guščonku. Tiesa, to darot nereti budžiņa sprāgst un tadgardo saturu var laizīt nost no sienām un griestiem.

Reiz mums ar mammu ļoti paveicās, jo tikām pie kastes ar pilnpiena bundžiņām un norunājām ēst ne vairāk kā pa vienai bundžiņai dienā. Bundžiņas tur bija vairāk nekā 40, bet kaste apēdās nepilna mēneša laikā.

Arī tagad šad un tad nenoturos un nopērku pa kādai pilnpiena bundžiņai. Diemžēl jāsaka, ka visvieglāk ir uzķerties uz vecā iepakojuma pakaļdarinājuma trika – iepakojums vecais, bet saturs pretīgs! Esmu mēģinājis gan leišu, gan latviešu ražojuma pakaļdarinājumus, bet nevienam no tiem nav tās garšas, kas manas bērnības laika pilnpienam. Vienīgais, kas sakrīt ir etiķete – zila ar baltiem kvadrātiem un tekstu “iebiezināts piens ar cukuru”.

Nepērciet tos draņķus, jo esmu atradis manuprāt garšas ziņā vecajam pilnpienam vistuvāko produktu, kas pašlaik ir nopērkams Maxima lielveikalos un izskatās lūk šādi:

Ražots tas ir Igaunijā un garšo lieliski. Iepakojums, lai gan ērts, tomēr zināma nostalģija pēc sagrieztas mēles, kad tika laizīts atvērtais, asais metāla budžiņas vāciņš, saglabājas.

Vegāni uzskata, ka ne vien pret cilvēkiem, bet arī pret pārējo sugu dzīvniekiem jāizturas nevis kā pret resursiem, bet respektējamiem indivīdiem. Turklāt vienīgais veids, kā ievērot mūsu morālos pienākumus pret viņiem un nekaitēt bez nopietna iemesla, ir pārtraucot viņus izmantot vispār. Tādēļ vegāniem šī nostāja iespaido praktiski visu dzīvesveidu – tie izvairās no dzīvnieku izmantošanas [...]

Par tējas saturu, izcelsmi un pārējām lietām nevarēšu jums neko daudz pastāstīt, jo manas krievu valodas zināšanas tam ir par īsu.  Šo teju es saņēmu kā suvenīru no Krimas, tas arī ir viss ko tā īsti jums varu pastāstīt.

Tā ir zāļu tēja un spriežot pēc uz paciņas figurējošajām 20 minūtēm, tai pēc idejas būtu jābūt ļoti veselīgai. Par cik man nebija vēlmes taisīt ārstniecīgu tēju atļāvos nelielu novirzi no norādījumiem gan dozas, gan ievilkšanās laika ziņā.

Rezultātā ieguvu samērā garšīgu zāļu tēju, kas atstāj patīkamu pēcgaršu. Pēc garšas jau ir jūtams, ka tējas sastāvā ir daudz visādu zālīšu. Vizuāli tas tā nelikās, jo tēja bija smalki samalta un bija grūti ieraudzīt atsevišķus augus. Katrā gadījumā tēja ziemas laikā noderēs, lai paārstētu vieglāku klepu un iesnas.

Tikšanās par Mežaparka ielu svētkiem, kuri notiks 18.09.10., notiks šo ceturtdien (26.08.10) 19.00 Stokholmas ielā 46 dārzā. Jautājumiem - Kristīne T.28390057

Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis savas kolēģes Gaļinas Poļiščukas attiecības ar Tautas partiju pielīdzinājis «politiskai maucībai».

Viņam kremt, ka JRT remontam naudas nav, bet citi to ar dažādām politiskām metodēm pagādā. Viņš ar saviem vārdiem grib uzvērt, ka ir principiāls, nevis oportūnistists, bet pāridarījuma sajūta tomēr neļauj stāvēt tam pāri un savu kolēģi viņš nolamāt nav skubināms.

Lasīt tālāk →

Ap deviņpadsmito augustu parādījās baumas, ka Rīgā nonākušas pretrunīgās pilsētbildēšanas Google StreetView ietvaros lietotās automašīnas. No vienas puses forši, no otras – žēl 1188 ar viņu 360° servisu.

Tagad, izrādās, ka no Google puses ir informēta Datu Valsts Inspekcija par to, ka bildēšana tik tiešām notiks.

Tiktāl fakti. Un tagad spekulācijas. Pilnīgi iespējams, ja ticēt DVI komentāram, pildot likuma burtu, viņiem būs iepriekš jābrīdina par maršrutu.

Piemēram, pirms foto uzņēmumu veikšanas nepieciešams informēt sabiedrību plašsaziņas līdzekļos par to, kur un kad tiks veikti foto uzņēmumi, kādam nolūkam tas tiks darīts, kas tiks vākts un citu informāciju par datu apstrādes nosacījumiem.

Tas, savukārt, nozīmē to, ka radīsies ne viena vien domubiedru grupiņa, kura nodarbosies ar to, ka izsekos attiecīgos transportlīdzekļus, sagaidīs tos ar ovācijām un izpildīsies. Vai tas ir labi vai slikti, rādīs laiks. Taču, interesanti rezultāti gan jau ka būs.

Burts burtā DVI preses relīzi var iepazīties viņu lapā. Tur ir arī pilsētu uzskaitījums, kurās tiek plānota bildēšana.

Beidzot esmu atradis interneta radio, kas diezgan lielā mērā atspoguļo vienu no daudzajām manas muzikālās gaumes šķautnēm - http://www.deepinside.co.uk/site.html

Manas dienas paiet skatoties uz špicēm un uzsaucot tostus par vieglām kleitiņām. Zila virtuve, smiekli līdz asarām, Odrija, stāsti par bērniem un svešām pilsētām. Mana Rīgas dzīve ir ļoti laimīga un piepildīta. Neskatoties uz to, ka Krišs uzaudzējis ūsas, ļoti ilgojos. Dienas sadalītas stundās, stundas ceturkšņos. Gulēt paliek aizvien mazāk laika. Drīz barukšu mājās.
p.s. Tiem, kuri gaidīja KLM izpārdošanu, lai brauktu ciemos, ziniet - tā ir sākusies! Stokholma-Mehiko Ls 460.

Par cik mans vecais tālrunis lika manīt, ka savu laiku ir nokalpojis, biju spiests meklēt sev jaunu tālruni. Ilgi tika domāts un meklēts sev piemērotākais risinājums un beigu beigās nolēmu sev sagādāt telefonu, kas spētu izdarīt kaut ko vairāk par zvanīšanu un SMS rakstīšanu. Tā nu ir sanācis, ka lēmums noveda pie diviem reāliem kandidātiem - iPhone un kādu no Android tālruņiem. Pēc nelielas parakāšanās interneta plašumus mana izvēle krita uz HTC Desire aparātu. Acīs man viņš iekrita ar to, ka piedāvā ļoti plašu funkcionalitāti un darbojas uz Android bāzes. Nākošais lieta, kas spēlēja svarīgu lomu aparāta izvēlē bija tā pieejamība kā LMT mazcenas mobilajam. Tā nu nebija divu domu, prom uz LMT parakstīt līgumu un aparāts kabatā.

Pēc vairāku dienu lietošanas varu teikt, ka esmu pilnīgi apmierināts ar savu izvēli, jo aparāts ir daudz funkcionālāks un praktiskāks kā biju gaidījis. Pirmā lieta, ka mani ļoti iepriecināja bija tāda opcija kā likt telefonam izmantot tika Wi-Fi tīklus, lai piekļūtu internetam. Nākošā lieta, kas iekrita acīs bija Androīda lieliskā darbošanās un sinhronizācija ar sociālajiem tīkliem. Manuprāt Facebook apmeklēšana Androīdā ir pat ērtāka kā no datora. E-pasta sinhronizācija arī notiek visai aši un ērti.

Kad nu biju iepazinies ar tālruni kāds tas nāk no kastes, izlēmu doties uz Android Market programmu meklējumos un biju ļoti pārsteigts par to ko tur ieraudzīju. Programmu ir tik daudz, ka to īsti aptvert nav iespējams un šī iemesla dēļ ir ieteicams internetā pameklēt atsauksmes par populārākajām programmām. Ar tādu metodiku es uzdūros dažām noderīgām programmām. Viena no tām ir Aldiko. Priekš manis tā programma ir vienkārši zelts. Tā ļauj lejupielādēt brīvi pieejamas grāmatas par velti un tās lasīt telefonā. Tagad būs ko sabiedriskajā transportā darīt. Varēšu palasīt Frankenšteinu un citus klasiķus ko neesmu izlasījis.

Tagad būtu jāparunā par mīnusiem, ko esmu savā telefonā novērojis. Vien problēma, kas krīt acīs ir tas, ka telefona jaudu var sajust. Kad tā procesors tiek kārtīgi noslogots, telefons jūtami uzkarsts. Nākošā lieta, kas nepatika ir tas, ka telefonā 'no kastes' nav pieejams failu pārvaldnieks un tastatūra ar latviešu burtiem. It kā jau nav grūti šīs lietas iegūt Android Market, bet tik un tā nepatīkami un, ja nebūtu jauko cilvēku no andoids.lv visticamāk arī nebūtu vēl latviešu klaviatūru sev uzlicis.

Tad nu tas arī būtu īss apraksts par manu apmierinātu kārdinājumu. Tagad tik visu laiku nagi niez dabūt kādu navigācijas programmu un sameklēt kādu specifiskāku programmiņu MS Office dokumentu apstrādei, mangas lasīšanai un vēl dažām citām lietām.

Man patīk dāvanas. It īpaši tās, kas domātas man. Tad nu pēc tautas pieprasījuma šeit ir višliste ar lietām, par kurām īpaši priecāšos, atverot dāvanu: Grāmata – Hologrāfiskais visums Grāmata – Eat. Pray. Love Gludeklis arī izrādītos dikti noderīgs Priecāšos arī par skaistiem auskariem (tie vienmēr cieņā, tomēr, ja nezini manu gaumi, tad labāk neriskē) [...]

Real Golf 2011 uz iPhone jau septembrī.

• If you want to play golf with the best, you need the best golf game. Join Anthony Kim, Natalie Gulbis, Sergio Garcia and many more of golf’s elite on prestigious courses around the world for the most vibrant golf experience on the App Store. Available in September on the App Store

Video:

Click here to view the embedded video.

Avots: Gameloft