Itāļu tankeris "Granato" pamet Liepāju.
Saulainajā sestdienas pēcpusdienā ieraudzīju, ka Karostu pamet kāds kuģis, kurš nes visai interesantu vārdu- "Granato". Ja tas ir tas, ko es domāju, tad varen kareivīgi.
Itāļu tankeris "Granato" pamet Liepāju.
Saulainajā sestdienas pēcpusdienā ieraudzīju, ka Karostu pamet kāds kuģis, kurš nes visai interesantu vārdu- "Granato". Ja tas ir tas, ko es domāju, tad varen kareivīgi.
Girbam darbināt vecās DOS spēlītes zem Linux? Ir vismaz 3 varianti:
- DosBox = lēni.
- VirtualBox + FreeDos = arī lēni (man nav hardware virtualizācijas atbalsta procesorā).
- DosEmu = ātri gan!
Tā nu DosEmu izglāba manu dienu. Interesanti ka pats projekts jau kādus 3 gadus kā miris. Gandrīz biju saņēmies instalēt FreeDos uz kādas brīvas partīcijas.
Ak jā, mērķis bij piedrbināt MagicCarpet2, 640×480 režīmā uz AthlonXP 2500.
Tagged: DOS, DosEmu, spēles
Credo uz hruščovkas brandmūra.
Esot Celtnieku ielā, atcerējos, ka reiz še atradās varens iestādījums, kas nesa Liepājas supergrupas "Credo" nosaukumu un tajā arī darbojās paši "Credo" zēni. Tagad gan ar šo roka leģendu sakara maz, vien palicis pabalējis zīmējums uz sienas. Patiesību sakot, vēl viena atmiņa par bijušo.
Pāršķirstot vecus pierakstus atradu interesantu materiālu, kurā tika veikta komunikāciju iedalījums pēc to tipa: formāla, neformāla un rakstiska vai mutiska.
Pati par sevi šī tabula neko neizsaka, bet var kalpot kā labs uzskates līdzeklis. Iespējams kādam noderēs.
Formālā
Neformālā
Mutiski
Sapulce
Prezentācija
Pīpētava
Kafijas pauze
Pusdienas
1:1 (viens pret viens)
Rakstiski
Vēstules
Iesniegums
Rīkojums
e-pasts
Skype
Čats
No uzskaitītām efektīvākās skaitās:
Sapulces un neformālās 1:1 pārrunas
Visneefektīvākā skaitās e-pasts sarakste
..monkeymusician ir beidzot pabeidzis darbu pie sava, it kā, otrā pilna garuma albuma: „tavas pilsētas skaņas”, tas skan kā jebkura pilsēta vai neliels ciems, ja to iegrieztu un pieliktu patafona adatiņu pie ietves, vairākkārtīgi pastiprinātu signālu un ieliktu klausītāja galvu starp stereo austiņām! ..piedāvājumā ir divdesmit trīs treki, aptuveni piecdesmit minūtes mūzikas! ..lejupielādē bez maksas (jo māksla pieder tautai!): nenosaukts.lv. „ja patīk, neraksti komentārus, bet pagriez par pusi skaļāk!” (c) monkeymusician.
monkeymusician – “tavas pilsētas skaņas” var bez maksas lejupielādēt šeit.
Krievijas hip-hop izpildītājs Карандаш regulāri sniedz video ieskatus dažādu ierakstu studiju darbā un iekārtojumā. Šodien ir iespējams apskatīt, kā izskatās viena no hip-hop aprindās pazīstamākajām studijām – GLSS.
Lovers.Grief.Over.the.Yellow.River.1999.DVDRip.XviD.AC3-JeFDirector : Xiaoning FengCast: Jing Ning | Paul Kersey | Xinjun Wang | Men Tu | Ming LiGenre: War | Drama | Romance Language: MandarinSubs: English (vobsubs)Plot:WWII. American pilot Owen P...
Ritvars sadarbībā ar Tomu Ringu ir sagatavojis video klipu dziesmai “Savas sajūtas” no nesen iznākušā Kreisā Krasta miksteipa vol.2. Dziesmu producējis BassPlanet.
Drīzumā būs pieejams STREET TV Nr. 8 raidījums, kurā ciemojās Savs I Savs un Kreisais Krasts. STREET TV Nr. 8 veidotāji piedāvās arī ieskatus dažādos pasākumos un intervēs hip-hop izpildītājus studijā. Šajā video fragmentā projekts Savs I Savs izpilda dziesmu „Reportāža“ STREET TV studijā. Raidījums top sadarbībā ar www.streetshop.lv.
6. martā LSA Kongresā notika prezidenta vēlēšanas un tika ievēlēts jaunais studentu līderis, kas turpmāk pārstāvēs 120 000 studentu. Pēc provokatīvu jautājumu sērijas un ilgām Kongresa delegātu diskusijām sīvā cīņā uzvaru guva Latvijas Universitātes Vēstures bakalaura 3. kursa students, līdzšinējais LSA Sociālā virziena vadītājs Edgars Bērziņš, kas savu konkurentu Mārtiņu Sīli (REA) uzveica ar 17 balsu pārsvaru.
20. martā plkst.19. 00 Cēsu 2. pamatskolā Latvijas Jaunā teātra institūts aicina uz izrādi „…stāsti man par…” .
Iestudējums ir talantīgās režisores un pagājušās sezonas Latvijas teātra balvas “Gada spilgtākā debija” ieguvējas Ineses Mičules jauns iestudējums kopā ar Dailes studiju beigušajiem aktieriem.
“…stāsti man par…” ir izrāde par jauniem cilvēkiem, kas izveido mūzikas grupu un caurām dienām pavada laiku mēģinājumu telpā, kuras nedaudzajos kvadrātmetros norisinās viņu dzīves centrālie notikumi – pirmās jūtas, kopīgi pārdzīvojumi, uzvaras un vilšanās. Izrādē ir maz teksta, taču precīzi atrastās situācijas, dziesmas un aktieru dzīvā saspēle, kas rosināja laikrakstu Diena nodēvēt izrādi par “mazu aktierspēles brīnumu”, runā labāk par jebkuriem vārdiem.
1984. gadā viņi klausījās itāļus, pīpēja Kosmosu, kavēja skolu un štukoja, kur nopirkt jaunus džinsus. Kā jauns, tikko skolu beidzis cilvēks domāja, juta, mīlēja, meklēja sevi pieaugušo pasaulē astoņdesmito gadu Latvijā? Ko par tālaika jauniešiem šodien var izstāstīt cilvēki, kam pašiem tikko pāri divdesmit un kas tāpat mēģina atrast savu vietu un iztēloties nākotni?
Izrādē skan daudz mūzikas, ko jaunie aktieri, kas studiju laikā kopā muzicēja grupā Zamuts, ar aizrautību spēlē uz autentiskiem septiņdesmito gadu instrumentiem, ko paši atrada kādā Latgales kultūras namā. Izrāde tika veidota speciāli Starptautiskajam Jaunā teātra festivālam Homo Novus 2009.
Režisore: Inese Mičule
Aktieri un līdzautori: Inita Dzelme, Ērika Eglija, Kārlis Freimanis, Kristaps Rasims,Gints Andžāns
Scenogrāfs: Gints Sippo
Biļešu cenas: Ls 3 un Ls 2 (skolēniem, studentiem, un pensionāriem)
Pārdošanā no 9.marta „Biļešu Paradīzes” kasēs Cēsu Tūrisma informācijas centrā (Pils laukums 9).
Vairāk par izrādi
Pūčei vakar bija algas diena, tāpēc viņa nolēma sev šo to uzsaukt :)
Šodien tik skaista saulaina sestdiena. Zilas, zilas debesis. Sniegs, neliels sals. Atcerējos, ka pulkveža Oskara Kalpaka bojāejas diena. Reizē drūmas atmiņas, taču lepnums, ka no mūsu tautas vidus nākuši tādi vīri. Un ne jau viens vai daži. Cik tūkstoši droši gāja pretīm ienaidniekam, lai cīnītos par jauno Latviju, vien ir vērts pieminēt.
Šorīt izlsīju, ka Latvijas Valsts arhīvā atrasts kāds iepriekš nezināms dokuments, kas apliecina to, kas atradies pie pulkveža Oskara Kalpaka viņa nāves brīdī 1919. gada 6. martā. It kā jau nekā tāda, kas varētu pārsteigt. Vien uzskaitīts, kas jau kārtīgam virsniekam vienmēr ir līdzi- personiskās higiēnas lietas, kabatas baterija, rakstāmpiederumi, daži veļas gabali, pulkstenis utt. Taču lasot es sajutu tādu kā neaprakstāmu to dienu traģismu, kam nācās iziet cauri ne tikai pulkvedim, bet arī pārējiem vīriem. Karavīrs un varonis tā kā, taču reizē viens no mums. Ar domām, pārdzīvojumiem, rūpēm par savu veselības stāvokli vai raizēm par uzdotā uzdevuma izpildi. Un tas lika padomāt par senatnē teikto, ka par varoņiem nepiedzimst. Tas nav rakstīts ne zvaigznēs, ne izzīlējams pie maksas šarlatāniem. Par varoņiem kļūst daudzi no mums pašiem, kas bieži vien šai misijai nav pat mērķtiecīgi gatavojušies. Un tieši šīs sajūtas manī vēl vairāk stiprināja apziņu, cik man personīgi ir svarīga mūsu valsts, mūsu Dzimtenes pagātne, visa tauta un tās nākotne.
Šorīt izlsīju, ka Latvijas Valsts arhīvā atrasts kāds iepriekš nezināms dokuments, kas apliecina to, kas atradies pie pulkveža Oskara Kalpaka viņa nāves brīdī 1919. gada 6. martā. It kā jau nekā tāda, kas varētu pārsteigt. Vien uzskaitīts, kas jau kārtīgam virsniekam vienmēr ir līdzi- personiskās higiēnas lietas, kabatas baterija, rakstāmpiederumi, daži veļas gabali, pulkstenis utt. Taču lasot es sajutu tādu kā neaprakstāmu to dienu traģismu, kam nācās iziet cauri ne tikai pulkvedim, bet arī pārējiem vīriem. Karavīrs un varonis tā kā, taču reizē viens no mums. Ar domām, pārdzīvojumiem, rūpēm par savu veselības stāvokli vai raizēm par uzdotā uzdevuma izpildi. Un tas lika padomāt par senatnē teikto, ka par varoņiem nepiedzimst. Tas nav rakstīts ne zvaigznēs, ne izzīlējams pie maksas šarlatāniem. Par varoņiem kļūst daudzi no mums pašiem, kas bieži vien šai misijai nav pat mērķtiecīgi gatavojušies. Un tieši šīs sajūtas manī vēl vairāk stiprināja apziņu, cik man personīgi ir svarīga mūsu valsts, mūsu Dzimtenes pagātne, visa tauta un tās nākotne.
Indoor plants, originally uploaded by aigarsbruvelis.
It is very popular to green the indoor areas with evergreens in Riga.
RigaDailyPhotos
Labrīt, lasītāji!
Kas nemācās no vēstures, tam lemts to piedzīvot vēlreiz -- tā māca sen zināms aforisms. To es neapstrīdu, jo pagātnes kļūdām vajadzētu mācīt cilvēkus otrreiz tāpat nedarīt. Taču tikpat labi var arī teikt, ka tauta, kura kā nespēj, tā nespēj atraut skatienu no pagātnes, ir lemta problēmām tagadnē.
Par to liek domāt ziņa, ka ASV Tautas pārstāvju palātas Ārlietu komisija aizvakar ar vienas balss pārsvaru apstiprināja rezolūciju, kurā ir pateikts, ka armēņu nogalināšana 1. pasaules kara laikā ir bijis genocīds. Armēnija vienmēr ir teikusi, ka turki nogalināja 1,5 miljonus tautiešu. Turcija vienmēr ir teikusi, ka bojā gāja krietni mazāks skaits cilvēku, piedevām tas nebija vis genocīds, bet gan pilsoņu karš, kura laikā miruši ir arī turki. Amerikāņu komisijas balsojums momentā izsauca milzu protestus pie ASV vēstniecības Turcijas galvaspilsētā, no Vašingtonas tika atsaukts Turcijas vēstnieks.
Notikušajā ir redzams, cik spēcīga balss Amerikā ir armēņu diasporai. Taču vēl vairāk ir redzams tas, cik ļoti ļaudis nespēj atteikties no pagātnes. ASV un Turcija ir sabiedrotas valstis NATO, amerikāņiem tur ir liela militāra bāze. Šīs attiecības jau neizzudīs tāpēc, ka nu reiz ir pateikts, ka ir noticis genocīds, bet kam tas bija vajadzīgs? Acīmredzot armēņiem. Taču armēņiem, kuri priecājas par komitejas balsojumu derētu padomāt arī par to, ka nu atkal sprungulis ir likts ceļā Armēnijas un Turcijas savstarpējo attiecību uzlabošanai. Paskatieties jel kartē -- Armēnijai kaimiņos ir tikai Turcija, Gruzija, Azerbaidžāna (arī pietiekami sarežģītas vēsturiskas attiecības jautājumā par Kalnu karabahu) un Irāna. Vai vēsturiskas niezes pakasīšana tiešām ir iemesls kaimiņvalsts kacināšanai?
Ar to es negribu teikt, ka armēņu sāpe ir noraidāma vai ignorējama. Katrā gadījumā arī mūsējā ir valsts, kurā arī pietiekami daudz skats tiek vērsts tikai atpakaļ un atpakaļ un atpakaļ. Kā esmu rakstījis citreiz, mūsējā ir pietiekami mazohistiska tauta, lai piecas reizes gadā liktu visiem izkārt sēru karogu, lai pieminētu okupāciju. Kur citur pasaulē tā kaut kas redzēts? Taču tajā pat laikā arī man liek saviebties tas, ka Latvijas galvaspilsētā patlaban saimnieko cilvēks, kura acīmredzamais mērķis ir no jauna pacelt gaismā visus padomju laiku "svētkus" pēc kārtas. Vēl nav dzirdēts, ka ar lielu švunku tiks atzīmēta Kosmonautikas diena (12. aprīlī), bet citādi pašvaldības galva svin i padomju karaspēku, i padomju "uzvaru." Neatminos, vai pērn novembrī viņš pacēla glāzīti arī "lielajai oktobra revolūcijai" par godu, bet pārsteigums tas nebūtu. Piedevām ar visu padomiskā svinēšanu cilvēks ir nolēmis, ka ir aizliedzama diena, kad viena daļa latviešu atceras savu sāpi. Manuprāt, ja "drošības iemeslu" dēļ ir aizliedzams 16. marts, tad to pašu "drošības iemeslu" labad būtu jāaizliedz arī 9. maijs -- arī tur mēdz uzrasties ekstrēmistiski protestētāji.
Taču vēl labāk tomēr būtu, ja lielas gruzīšanās nebūtu ne par vienu, ne par otru. 16. martā leģionāri var mierīgi sapulcēties un pieminēt kritušos, tas ir kļuvis par starptautisku notikumu tikai tāpēc, ka uz sirmo vīru rēķina demagoģiju vēlas veikt Krievijas un mūsu pašmāju "krievvalodīgie" masu informācijas līdzekļi, kā arī atsevišķi tarkšķi, kuri netiek vaļā no vēlmes muldēt par "nacisma atdzimšanu" Latvijā (viņiem informatīvu atbalstu, protams, dod arī latviešu nacionālradikāļi, kuru viens spārns ir tik kliedzoši antisemītisks, ka paraleles ar nacismu nav ar uguni jāmeklē). Savukārt 9. maijā, lai pulcējas tie, kuri nespēj atteikties no vodkas, voblas un pagalam muļķīgās pārliecības, ka PSRS bija kaut kas labāks par līdz kliņķim korumpētu un absolūti totalitāru diktatūru, bet lai visi pārējie viņus vienkārši ignorē. Kašķis, kas saucas "mana pārliecība par vēsturi ir labāka par tavu pārliecību par vēsturi" var kļūt bērnišķīgs. Armēņi zina, ka pret viņiem 20. gadsimta sākumā tika veikts genocīds. Latvieši zina, ka 1945. gadā nenotika nekāda "uzvara," togad sākās brutāla Latvijas okupācija. Kāpēc par to ir jārunā vēl un vēl un vēl?
Jauku visiem dienu!
Kas nemācās no vēstures, tam lemts to piedzīvot vēlreiz -- tā māca sen zināms aforisms. To es neapstrīdu, jo pagātnes kļūdām vajadzētu mācīt cilvēkus otrreiz tāpat nedarīt. Taču tikpat labi var arī teikt, ka tauta, kura kā nespēj, tā nespēj atraut skatienu no pagātnes, ir lemta problēmām tagadnē.
Par to liek domāt ziņa, ka ASV Tautas pārstāvju palātas Ārlietu komisija aizvakar ar vienas balss pārsvaru apstiprināja rezolūciju, kurā ir pateikts, ka armēņu nogalināšana 1. pasaules kara laikā ir bijis genocīds. Armēnija vienmēr ir teikusi, ka turki nogalināja 1,5 miljonus tautiešu. Turcija vienmēr ir teikusi, ka bojā gāja krietni mazāks skaits cilvēku, piedevām tas nebija vis genocīds, bet gan pilsoņu karš, kura laikā miruši ir arī turki. Amerikāņu komisijas balsojums momentā izsauca milzu protestus pie ASV vēstniecības Turcijas galvaspilsētā, no Vašingtonas tika atsaukts Turcijas vēstnieks.
Notikušajā ir redzams, cik spēcīga balss Amerikā ir armēņu diasporai. Taču vēl vairāk ir redzams tas, cik ļoti ļaudis nespēj atteikties no pagātnes. ASV un Turcija ir sabiedrotas valstis NATO, amerikāņiem tur ir liela militāra bāze. Šīs attiecības jau neizzudīs tāpēc, ka nu reiz ir pateikts, ka ir noticis genocīds, bet kam tas bija vajadzīgs? Acīmredzot armēņiem. Taču armēņiem, kuri priecājas par komitejas balsojumu derētu padomāt arī par to, ka nu atkal sprungulis ir likts ceļā Armēnijas un Turcijas savstarpējo attiecību uzlabošanai. Paskatieties jel kartē -- Armēnijai kaimiņos ir tikai Turcija, Gruzija, Azerbaidžāna (arī pietiekami sarežģītas vēsturiskas attiecības jautājumā par Kalnu karabahu) un Irāna. Vai vēsturiskas niezes pakasīšana tiešām ir iemesls kaimiņvalsts kacināšanai?
Ar to es negribu teikt, ka armēņu sāpe ir noraidāma vai ignorējama. Katrā gadījumā arī mūsējā ir valsts, kurā arī pietiekami daudz skats tiek vērsts tikai atpakaļ un atpakaļ un atpakaļ. Kā esmu rakstījis citreiz, mūsējā ir pietiekami mazohistiska tauta, lai piecas reizes gadā liktu visiem izkārt sēru karogu, lai pieminētu okupāciju. Kur citur pasaulē tā kaut kas redzēts? Taču tajā pat laikā arī man liek saviebties tas, ka Latvijas galvaspilsētā patlaban saimnieko cilvēks, kura acīmredzamais mērķis ir no jauna pacelt gaismā visus padomju laiku "svētkus" pēc kārtas. Vēl nav dzirdēts, ka ar lielu švunku tiks atzīmēta Kosmonautikas diena (12. aprīlī), bet citādi pašvaldības galva svin i padomju karaspēku, i padomju "uzvaru." Neatminos, vai pērn novembrī viņš pacēla glāzīti arī "lielajai oktobra revolūcijai" par godu, bet pārsteigums tas nebūtu. Piedevām ar visu padomiskā svinēšanu cilvēks ir nolēmis, ka ir aizliedzama diena, kad viena daļa latviešu atceras savu sāpi. Manuprāt, ja "drošības iemeslu" dēļ ir aizliedzams 16. marts, tad to pašu "drošības iemeslu" labad būtu jāaizliedz arī 9. maijs -- arī tur mēdz uzrasties ekstrēmistiski protestētāji.
Taču vēl labāk tomēr būtu, ja lielas gruzīšanās nebūtu ne par vienu, ne par otru. 16. martā leģionāri var mierīgi sapulcēties un pieminēt kritušos, tas ir kļuvis par starptautisku notikumu tikai tāpēc, ka uz sirmo vīru rēķina demagoģiju vēlas veikt Krievijas un mūsu pašmāju "krievvalodīgie" masu informācijas līdzekļi, kā arī atsevišķi tarkšķi, kuri netiek vaļā no vēlmes muldēt par "nacisma atdzimšanu" Latvijā (viņiem informatīvu atbalstu, protams, dod arī latviešu nacionālradikāļi, kuru viens spārns ir tik kliedzoši antisemītisks, ka paraleles ar nacismu nav ar uguni jāmeklē). Savukārt 9. maijā, lai pulcējas tie, kuri nespēj atteikties no vodkas, voblas un pagalam muļķīgās pārliecības, ka PSRS bija kaut kas labāks par līdz kliņķim korumpētu un absolūti totalitāru diktatūru, bet lai visi pārējie viņus vienkārši ignorē. Kašķis, kas saucas "mana pārliecība par vēsturi ir labāka par tavu pārliecību par vēsturi" var kļūt bērnišķīgs. Armēņi zina, ka pret viņiem 20. gadsimta sākumā tika veikts genocīds. Latvieši zina, ka 1945. gadā nenotika nekāda "uzvara," togad sākās brutāla Latvijas okupācija. Kāpēc par to ir jārunā vēl un vēl un vēl?
Jauku visiem dienu!
Izcils risinājums!Vienkāršs web serveris, palaižam kā stand-alone fails. Sāk strādāt uzreiz, šārējot to direktoriju, no kuras ir palaists.Ļoti noder, ja pa fikso vajaga kaut ko pārsūtīt no 1 kastes uz otru un negribas ķēpāties ar...
Ir Toma blogs, jo man trūkst vārdu. Patiešām. Vispār.
Rīgas domes (RD) lēmums aizliegt 16.martā pieteiktos pasākumus pilsētā ir latviešu leģionāru nerrošana un, iespējams, biedrība apstrīdēs šo lēmumu tiesā, aģentūrai LETA stāsta biedrības “Daugavas vanagi Latvijā” centrālās valdes pilnvarotais pārstāvis 16.marta pasākuma organizēšanā un RD deputāts Jānis Atis Krūmiņš (PS).
Krūmiņš norāda, ka RD lēmums kārtējo reizi ir latviešu leģionāru nerrošana un necieņas izrādīšana latviešu karavīriem.
“Leģionāri kopā cīnījās un zaudēja cīņu biedrus, kurus vēlas godināt un pieminēt. Tas, ka viņiem šī iespēja ir liegta, ka tas atkal būs jādara zagšus un slepus, ir necieņas izrādīšana pret Latvijas pilsoņiem,” norāda Krūmiņš.
Tāpat viņš atzīst, ka pērn situācija ap 16.marta pasākumu rīkošanu Rīgā bijusi līdzīga. “Arī pērn apstrīdējām šo lēmumu tiesā, bet šī prasība tika noraidīta, un tagad jau šo jautājumu skata Satversmes tiesā. Lēmums šajā jautājumā būs zināms otrdien. Iespējams, arī šoreiz vērsīsimies tiesā, bet nezinu, vai tam ir jēga,” tā Krūmiņš.
“Daugavas vanagu Latvijā” pārstāvis uzskata, ka RD lēmums bija paredzams. Viņš norāda, ka RD bija nepieciešama šī ilgā ceremonija, proti, sēde no pulkst.15 līdz 19 vakarā, lai parādītu, ka pie tā tiek nopietni strādāts, kaut gan rezultāts jau no sākta gala bija paredzams.
Kā ziņots, Rīgas domes Sapulču, gājienu un piketu rīkošanai iesniegto pieteikumu izskatīšanas komisija lēmusi aizliegt visus 16.martā pieteiktos pasākumus pilsētā.
Komisija uzklausīja pieteicējus un lēmumu pieņēma, vadoties no Valsts policijas un Drošības policijas sniegtajiem atzinumiem, kuros norādīts uz būtiskiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem plānoto pasākumu laikā.
Atteikumu rīkot gājienus un sapulces pie Brīvības pieminekļa saņēma biedrība “Daugavas vanagi Latvijā”, Jurijs Kotovs un biedrība “Latvijas Antifašistiskā komiteja,” kura vēlējās vienā laikā ar minētajām organizācijām rīkot sapulci pie Brīvības pieminekļa.
Filed under: 16.marts
@Meklēt
Iesakam
