Parasti neatceros lielu daļu no tā, ko esmu sadarījis, bet ir naktis, kuras īpaši iespiedušās atmiņā. Vakar es biju Rammstein koncertā Rīgā, taču šis stāsts būs vairāk par to, kā vakarnakt cilvēce ieguva cieņu manās acīs (atkal).

Pirmoreiz es redzēju Rammstein dzīvē pirms daudziem gadiem (nevaru atcerēties, bet es teiktu kādiem 7). Tajā laikā vēl biju maziņš puisītis un no redzētā biju stāvā sajūsmā labu laiku. Otro reizi es apzināti braucu uz Tallinu, Sakū Sūrhalli, lai redzētu Rammstein tūres koncertu. Laikapstākļi bija tādi paši, sniga sniegs, bet 6 stundu brauciens uz Tallinu noteikti bija tā vērts.
2007. gadā es apmeklēju labu daudzumu koncertu, bet zīmīgākais no tiem bija Muse, kas kopā ar Mettalicu Igaunijā un Rammstein’iem iekļuva tabulas “Top 10 skati, kurus Ārčijs ir redzējis. Ever.” augstākajās pozīcijās.
Kopš 2007. uz Rīgu vairs īsti labas grupas nebija braukušas. Varbūt bija īstenībā, un tīri iespējams ka esmu bijis koncertos, taču tas viss ir aizmirsts, jo nav iespiedies atmiņā.
Vakardien es ilgi minstinājos, līdz beidzot atteicos doties uz koncertu. Veselība piekliboja, braucu mājās. Atteikuma iemesls, kā vēlāk izrādījās, bija pavisam vienkāršs – es biju aizmirsis cik koncerti ir lieliska padarīšana. Pēdējā gada laikā esmu bijis daudz klubos, bāros un tml. velna iestādījumos, kuros parasti skan apmēram tas pats, kas pa European Hit Radio. Īsti pie sirds modernā mūzika neiet, un mani draugi uz citādākām vietām nemaz neiet, tāpēc, bija tāda sajūta – aiii, atkal to visu klausīties, iztikšu.
Taču liktenis izspēlēja labu joku, un episkas avārijas dēļ ceļš uz mājām bija nobloķēts, tāpēc neko citu, kā vien doties uz koncertu neatlika darīt. Ar nedaudz skeptiskām noskaņām ierados Arēnā Rīga, pamazām pa virsu savam sāpošajam kaklam lēnām sūcu aliņu, skatījos kas notiek apkārt, un tad man pieleca. Es patiešām biju aizmirsis cik man tas ļoti patīk.
Kaut kādā veidā ar savu lēto biļeti iečāpoju fanu sektorā (tur biļete ir pa 50% dārgāka) un viena no pēdējo gadu labākajām naktīm varēja sākties. Cik zinu, tur aizmugurē baigā spiešanās bija, bet priekšā viss bija ideāli. Nav īpaši pārbāzts, visu lieliski var redzēt, tikai jāskatās ka uzacis neapsvilina.
Pārsteidzošā kārtā, arī skaņa bija salīdzinoši laba. Nu labi, nekādu Montraux’u jau sporta hallē neuztaisīsi, bet salīdzinot ar citām reizēm – ir ok.
Par koncertu kopumā – iedvesmojoši, ticība cilvēcē atgūta, biļetes uz Roskilde jau gandrīz nopirktas (Motorhead, Muse un pusducis lielisku izpildītāju vienuviet), paskatījos kā tiek izdedzinātas 2 tonnas dīzeļdegvielas un kā traki vācieši bliež 2 stundas. Tie kas ieradās, apsveicu – Jūs redzējāt vienu no labākajiem koncertiem kāds Latvijā ir spēlēts (jā, arī Metallica nervozi maliņā pīpē un baksta bedri sniegā). Tie kas palaida garām – vasara ir gara, un vēl ir iespēja labot savu kļūdu. Taisnības labad jāuzraksta, ka īsti metālu es ikdienā neklausos un pie sirds iet kas mazliet piezemētāks, bet roku uz sirds uzliekot – viena no pēdējo gadu labākajām naktīm.
ps. Bildīte aizņemta no delfi.lv. Ja kādam gribās apskatīties kāds šovs tur notiekās, tad sk. youtube.com. Bet ticiet man, 14 collu monitorā ar iespraustām austiņām skatīties šo ir trakāk kā ņemties ar gumijas sievieti. Un šis pats šovs Maskavā pirms pāris dienām, bildītēs.